Lieldienu salas vēsture - nopietns brīdinājums cilvēcei .

Pirms dažiem gadiem es lasīju kādu rakstu par Lieldienu salas vēsturi. Un šis raksts dziļi iespiedās manā sirdī un prātā. Kāpēc ? Tāpēc, ka notikumi, kas risinājās šīs salas vēsturē, skaidri mums parāda, ka mēs nedrīkstam pavirši un savtīgi izmantot to, kas mums, BEZ MAKSAS, ir dots. Šis spēcīgais piemērs, kā salas iedzīvotāji, nedomājot par savas rīcības tālejošajām sekām, pamazām paši sevi iznīcināja, skaidri parāda, ka mums ir jāmaina sava egoistiskā, savtīgā, domāšana un jāsāk domāt globāli.Tanī ietverot pagātni,tagadni, nākotni,sevi,savu ģimeni, savus kaimiņus, savus tautiešus, visas pasaules iedzīvotājus, dzīvo un nedzīvo radību un visbeidzot To - kas ir radījis šo pasauli - Kura priekšā mēs visi nesam atbildību.

Tāpēc izmantojot šo izdevību es īsi vēlējos  dalīties ar Tevi –  DĀRGO IZSTĀDES VĒROTĀJ - par notikumiem, kas risinājās uz šīs salas un ko mēs no tiem varam mācīties .

Īss salas vēstures pārskats:

Par Rapanujas (tā šo salu sauc salas iedzīvotāji) vēsturi var pavēstīt ziedputekšņu izpēte,arheoloģija un palentoloģija. Ziedputekšņu izpētei tiek ņemti ziedputekšņi, kas saglabājušies dīķu un purvu dibenā.Paraugi atklāj, kādi augi un kādā daudzumā auga šajā vietā pirms daudziem simtiem gadu. Jo dziļāks ir urbums no kura ņemti ziedputekšņi, jo senāks ir laika periods par ko tie vēstī.   Arheologi un paleontologi pētī cilvēku mājokļus, sadzīves priekšmetus,  MOAI  (no vulkāniskajiem iežiem izkaltās skulptūras) un izrakumos atrastos apēsto dzīvnieku kaulus.

Uz salas nebija sastopama sevišķi liela augu dažādība, tomēr tā bija apveltīta ar palmu, hau-hau un toromiro koku mežiem, tāpat krūmiem, dažādiem lakstaugiem, papardēm un zāli. Šeit mitinājās vismaz sešu sugu putni, kas dzīvo uz sauszemes, to vidū pūces, gārņi, dumbrvistiņas un papagaiļi. Rapanuja bija arī vislielākā jūras putnu ligzdošanas kolonija Polinēzijā un, iespējams, visā Klusajā okeānā .

400.g.m.ē.

Ierodas 20 – 50 polinēziešu, iespējams, viņi atbrauc 15 vai vairāk metru garos katamarānos, kas spēj noturēt vairāk nekā 8000 kilogramu. Ieceļotāji acīmredzot uz salu atveda arī vistas un žurkas, kas tika uzskatītas par gardumu. Tāpat viņi atveda lauksaimniecības kultūras: taro, jamsu batātes, banānus un cukurniedres. Augsne bija laba, tāpēc  viņi nekavējoties sāka līst līdumus un stādīt līdzatvestos augus. Pieaugot iedzīvotāju skaitam, šis process vērsās plašumā. Bet Rapanujas platība bija ierobežota un kaut arī sala bija noaugusi ar mežu, tomēr koku skaits uz tās nebija bezgalīgs.

800.g.m.ē.

Koku ziedputekšņu daudzums paraugos samazinās, liekot secināt, ka tiek izcirsti meži. Pieaug zālaugu ziedputekšņu daudzums, jo dažviet tie pārņem nocirstas platības.

900.-1300.g.m.ē.

No apēsto dzīvnieku kauliem apmēram trešdaļa ir delfīnu kauli. Lai pārvestu no okeāna delfīnus, salinieki izmanto milzīgas kanoe, kas darinātas no lielu palmu stumbriem.Tāpat baļķi tiek lietoti, lai transportētu un savās vietās uzceltu MOAI, kuru ciršana jau rit sparā. Paplašinās lauksaimniecība, un pieaug vajadzība pēc kurināmā, tāpēc mežu platības sarūk aizvien vairāk.

1200.-1500.g.m.ē. Skulptūru veidošanās uzplaukums.

Ap 1400.gadu salā ierodas otra ieceļotāju grupa, kas meklēja jaunu dzīvesvietu. Šajā otrajā grupā bijusi vesela cilts, virsaiša Hotu Matua vadībā. Arī viņi līdzi bija atveduši mājdzīvniekus un kultūraugus.

Rapanuji veltī milzum daudz līdzekļu, lai būvētu MOAI un īpašās platformas, uz kurām tās stāv.  800 līdz 1300 gados tika radīts apmēram 1000 skulptūru, un, saskaņā ar arheologu aplēsēm, tas atbilda apmēram septītajai līdz devītajai daļai no vislielākā salas iedzīvotāju skaita . MOAI acīmredzot netika pielūgtas, lai gan tām bija liela nozīme apbedīšanas un lauksaimniecības rituālos. Varbūt tās uz -skatīja par garu mājokli. Bet, pirmām kārtām, tās liecināja par cēlāja varu, sociālo stāvokli un ciltsrakstiem.

1400.-1600.g.m.ē.

Salas iedzīvotāju skaits sasniedz 7000 līdz 9000. Izzūd pēdējie meža puduri, daļēji tā iemesls ir savvaļas putnu iznīcināšana, jo tie apputeksnēja kokus un izkaisīja sēklas.Visi uz sauszemes dzīvojošie savvaļas putni bez izņēmuma izmira. Mežu izzušanu veicināja arī žurkas, jo kā liecina pierādījumi, žurkas ēda palmu riekstus.

Drīz vien sākas augsnes erozija, izžūst strauti un salā sāk trūkt ūdens. Slāņos, kas datējami vēlāk par 1500.gadu, vairs neparādās delfīnu kauli, iespējams, tāpēc, ka salā vairs nav pietiekami lielu koku jūras kanoe būvēšanai. Zūd jebkāda iespēja aizbraukt no salas.Tiek pilnīgi iznīcināti jūras putni, jo salā trūkst ēdamā. Salinieki ēd vairāk vistu.

1600.-1722.g.m.ē.

Koku trūkuma, intensīvas zemes apstrādes un augsnes noplicināšanas dēļ tiek iegūtas arvien mazākas ražas. Sākas liels bads. Rapanuji sadalās divās naidīgās nometnēs. Parādās pirmās sociālā haosa pazīmes, iespējams, pat notiek kanibālisms. Iedzīvotāji nemitīgi karo un, meklēdami drošību, sāk dzīvot alās. Ap 1700.gadu salinieku skaits sarūk līdz, apmēram, 2000.

1722.gads.5.aprīlis.

Salā ierodas pirmais eiropietis – holandiešu jūrasbraucējs Jakobs Rogevēns. Tas notiek Lieldienās, tāpēc viņš to nosauc par Lieldienu salu. Savus iespaidus par salu viņš apraksta šādi : ”(Lieldienu salas) tuksnesīgais izskats var radīt iespaidu tikai un vienīgi par ārkārtēju nabadzību un neauglību.”

1770.gads.

Ap šo laiku atlikušo rapanuju naidīgie grupējumi sāk gāzt zemē citiem piederošās skulptūras. Kad 1774.gadā salu apmeklē angļu jūrasbraucējs kapteinis Džeimss Kuks, viņš redz daudz nogāztu skulptūru.

1804.-1863.g.m.ē.

Pieaug kontakti ar ārpasauli. Klusā okeāna apkaimē izplatītā vergu tirdzniecība kopā ar slimībām krasi samazina iedzīvotāju skaitu.Tradicionālā rapanuju kultūra būtībā beidz pastāvēt.

1864.gads.

Ir nogāztas pilnīgi visas MOAI, un daudzām tīšām ir nocirsta galva.

1877gads.

Salā vairs dzīvo tikai 111 iedzimtie.

1888.gads.

Čīle pasludina Rapanuju par savu provinci.

Pēdējos gados Rapanujā ir ieceļojuši dažādas izcelsmes cilvēki, un tagad iedzīvotāju skaits ir aptuveni 2100. Sala ir pasludināta par vēstures pieminekli. Lai saglabātu Rapanujas unikālo izskatu un vēstures liecības, daudzas skulptūras atkal ir uzslietas un stāv iepriekšējās vietās.

Kā redzam, šīs salas vēsturiskie notikumi mums var kalpot par nopietnu un pamācošu piemēru.

Minēšu, ko par šo situāciju ir teikuši daži zinātnieki:

Kas notiks, ja mūsu dienās cilvēka daba nemainīsies? Kas notiks, ja cilvēce ar savu dzīvesveidu joprojām graus ekoloģisko līdzsvaru uz Zemes – mazās saliņas Visumā?

Diemžēl, domājot tikai par tūlītēju labumu, mēs jau tagad esam izpostījuši mums doto mājvietu tiktāl, ka praktiski izlabot to pašu rokām mēs vairs nespējam. LAI DEMOLĒTU, ĪPAŠAS ZINĀŠANAS NAV VAJADZĪGAS ! ! !

Huligāns, kas ik pa laikam noskrūvē lidmašīnai kādu skrūvi, nezina, kuras dēļ notiks lidmašīnas avārija.Taču, kad kritiskā skrūve būs izņemta, lidmašīna būs nolemta avārijai, lai gan tā var nenotikt nākamajā lidojumā. Tāpat ir ar cilvēkiem un Zemi, kuras dzīvās “skrūvītes” cilvēki iznīcina – KATRU GADU cilvēku vainas dēļ izzūd 20000 sugu, un nekas neliecina, ka šis process apstāsies.

Ja domā par Lieldienu salu iedzīvotāju zināšanām, pieredzi, viņus mēs varam saprast. Bet, ŠODIEN, kad cilvēce ir sasniegusi jau tik ārkārtīgi lielas zināšanas, bet tanī pat laikā turpina savas apkārtējās vides degradāciju, tas neliecina, nedz par cilvēka gudrību, nedz inteliģenci, nedz spēju pārvaldīt pār šo pasauli .

Grāmatā “Easter Island – Earth Island” (“Lieldienu sala - Zemes sala “), rakstīts : ”CILVĒKS, KAS NOCIRTA PĒDĒJO KOKU, NOTEIKTI REDZĒJA, KA TAS IR PĒDĒJAIS KOKS. TOMĒR VIŅŠ TO NOCIRTA. Ja vēl ir kāda cerība, tad noteikti tajā, ka MUMS IR JĀMAINA SAVA RELIĢIJA . MŪSU TAGADĒJIE DIEVI – EKONOMISKAIS PIEAUGUMS, ZINĀTNE UN TEHNIKA, NEMITĪGA DZĪVES LĪMEŅA UZLABOŠANĀS UN SLAVINĀTĀ SĀNCENSĪBA - , DIEVI , KURUS MĒS UZSKATĀM PAR VISVARENIEM, līdzinās gigantiskajām Lieldienu salas skulptūrām uz platformām. Ikviens ciems sacentās ar kaimiņu ciemu par to, kurš uzbūvēs lielāku skulptūru .. Dabas resursi tika izmantoti aizvien nesaudzīgāk .., bet BEZJĒDZĪGI – izcērtot, pārvietojot un uzceļot skulptūras.”

Ko tas nozīme? Tas nozīmē, ka MUMS STEIDZAMI ir jāmaina principi, pēc kuriem mēs dzīvojam sava dzīvē.

Pārdomājot cilvēces vēsturi un pamazām iepazīstot to, cik komplicēti sarežģītā pasaulē mēs dzīvojam, es (un ne tikai es) esmu nācis pie secinājuma, ka šī pasaule nav pati no sevis radusies. Ka tai ir bijis savs cēlonis – kāds Intelekts, ar augstu saprātu apveltīts Radītājs, kura darbības rezultātā ir radusies materiālā pasaule. Kas šī ir par Personu un kur šī Persona atrodas, mēs zinām ļoti maz. Bet tanī pat laikā, redzot uz kādu GUDRĪBU UN LIKUMIEM balstās fizikālā pasaule, var secināt, ka pastāv ne tikai fizikālie likumi, bet arī GARĪGIE un MORĀLES likumi. Un TIKAI TAD, kad mēs cilvēki pilnībā spēsim tos ievērot, pasaulē varēs pastāvēt harmonija.

Lieldienu salas piemērs, no cilvēces vēstures, nav vienīgais. Savulaik ir izzudušas daudzas civilizācijas, kā, piemēram, Maiji, kas savas savtīgās un nepraktiskās darbības rezultātā ir gājušas bojā.Tagad, iestājoties globalizācijas laikmetam, cilvēces neatkarības sekas ir jūtamas uz visas planētas.

Laiks rādīs, kādi notikumi risināsies nākotnē. Mana pārliecība ir, ka reiz pienāks laiks, kad piepildīsies tādas senas grāmatas, kā Bībeles paredzētie vārdi , kas ir teikti pravieša Jesajas muti  : „Ļauna neviens vairs nedarīs un negrēkos Manā svētajā kalnā, jo zeme būs Tā Kunga atziņu pilna kā jūras dziļumi, kas līdz pašam dibenam ūdens strāvu pilni.” (Jesajas 11:9)



Mārtiņš Varbūts